Pir­ma­is Vīnes val­sis ir datēts ar 12.-13. Gad­simtu un pi­emērots dejā ar no­sa­uku­mu „Nach­tanz”. Pa­matā strīdus iz­sa­uc di­vas de­jas parādīšanās ver­si­jas – ģermāņu (Ang­lijā sa­ukts „vācu”) val­sis, un franču, vai precīzāk, franču-itāļu. Acīmrez­da­ma li­eta, ka Vīnes val­sis ne­parādījās Aust­rijā, bet to tā sa­uc, jo 19. gad­simta sāku­ma tas pārdzīvo­ja vi­sa­ugstāko po­pula­ritāti Vīnē, Štra­usa mūzi­kas pa­vadībā. Aps­katīsim abas ver­si­jas, pie tam, ir vērts atzīmēt, ka li­elākā daļa pētni­eku to tomēr uzs­ka­ta par franču...

Val­sis ir de­ja, ku­ra ti­ek iz­pildīta mūzi­kas pa­vadībā, kur ir trīs si­ti­eni taktī. Kat­ra takts sākas ar rit­ma si­ti­eniem un be­id­zas ar mazāk iz­te­ik­ti­em si­ti­eniem, kas ra­da li­elas grūtības iesācēji­em, bet pi­eredzējušiem de­jotāji­em tāds ritms ve­ido apbrīno­jamas ro­man­tiskas no­tis. De­ju vēstu­ri uz „trim ce­turt­daļām” var iz­se­kot samērā vi­eg­li, jo li­elākā de­ju daļu de­jo uz di­vi­em un čet­ri­em si­ti­eniem (ga­lu galā kājas mums ir di­vas!), bet trīsdaļīgu de­ju nav da­udz.

Vi­ens no sla­venāka­ji­em šīs de­jas attēli­em ir glez­na, kurā ir attēlo­ta Ang­li­jas ka­rali­ene Eli­zabe­te I (Eli­zabeth I), ku­ra de­jo vol­tu ar grāfu Lan­kaste­ru (Le­ices­ter), un ir pacēlu­si­es virs grīdas grāfa rokās. Pats in­te­resantāka­is ir tas, ka glez­nas fonā ir Fran­ci­jas ka­raliskās ti­esas zāle!

1813. gadā dusmīga­is lords Ba­irons, redzēdams sa­vu si­evu dra­uga rokās ne­pieļaujamā attālumā, rakstīja: „Va­rens džen­telme­nis, kā huzārs, šūpo­jas ar dāmu, kā uz šūpolēm, pie tam, tie abi griežas, kā ma­ij­va­boles uz vi­ena īle­na.”

1999. ga­da 3. jūnijā ap­ritēja 100 ga­di kopš Jo­hana Štra­usa „Valšu ka­raļa” nāves. Viņš pi­ed­zi­ma 1825. ga­da 25. augustā Vīnē, un no­mira 1899. gadā. Viņa tēvs, kurš pi­ed­zi­ma Vīnē 1804. gadā, to­re­iz bi­ja pats po­pulārāka­is kom­po­nists Aust­rijā, un arī viņu sa­uca Jo­hans Štra­uss. Pa­te­ico­ti­es viņa aud­zināšanai, ka arī pa­te­ico­ti­es tam, ka viņi abi pi­ed­zi­ma Vīnē, val­si sāka sa­ukt par „vīnes val­si”. Ļoti ga­ru, īpaši ta­jos la­ikos, dzīvi „Valšu ka­ralis” nodzīvo­ja mūzikā, sa­cerēja va­irāk nekā 500 valšu, dažādas pol­kas, kad­riļas un maršus. Viņš bi­ja precēji­es trīs re­izes, viņa pirmā si­eva Džeti­ja Treff­za, dzi­edātāja, pārli­ecināja viņu pārba­udīt spēkus ope­retē, un viņa „Sikspārnis” (1874) un „Čigānu ba­rons” (1885) kļuva par ope­retes kla­siku. 19. gad­simta milzīgs kom­po­nis­tu ska­its, Jo­hana Štra­usa brāļi un brāļadēli sa­cerēja valšus, at­ra­dot ied­vesmu viņa daiļradē.