Ti­ek uzs­katīts, ka Tan­go ir ar­gentīniešu de­ja. Bet, ja Jūs pa­ja­utāsi­et par Tan­go Brazīlijā, Mek­sikā, Bolīvijā, Pa­rag­vajā, Kubā un Spānijā, tad katrā no šīm valstīm Jums at­bildēs, ka Tan­go ir viņu na­ci­onālā de­ja. Tan­go iza­ugs­me ir ļoti sa­režģīta, un šīs de­jas sak­nes ved dziļi gad­simtu mijā.

Pēc vi­enas no ver­sijām Tan­go radās no spāņu fla­men­ko dejām un, kopā ar citām ta­utu dejām, ti­ka ievests kopā ar ieb­ra­ucēji­em Ar­gentīnā. Ci­ta ver­si­ja – iz­cels­me no af­rikāņu de­jas Tan­ga­no.

Vi­ena vai abas šīs de­jas Ar­gentīnā, Bu­eno­sa­ire­sa virās, ap­vi­enojām ar Ha­vanu de­ju Ha­bane­ra. Vi­ena no šīs de­jas šķiras ir pazīsta­ma arī, kā mi­lon­ga (Mi­lon­ga). De­ja iekļauj sevī ve­cu spāņu ballādu, nēģeru mūzi­kas rit­mus un vi­eg­lu antīkās in­diāņu kultūras garšu.

Šajā dejā kopā saplūst me­lodiskā dzi­es­ma un tem­pe­ramentās kustības, zir­ga na­gu kla­cināšana un ma­igi Ban­dol čuks­ti, ka­vali­era stingrība un vētra­inie part­ne­res svārki.

Ar­gentīnas Tan­go va­ri­an­tam, kurš pastāv arī šobrīd, arī pi­emīt da­udz sti­lu un vir­zi­enu. Ar­gentīnas Tan­go iz­manto dažādu kāju un pēdas kustības va­irāku­mu. Šai de­jai ir raks­turīga li­ela dra­matis­ka iz­pilde. Mūsdi­enīgs Tan­go – apbrīno­jama ar sa­vu da­udz­ve­idību ho­re­ogrāfiskā un plas­tiskā va­loda.